Vecās mājās, kur čīkst grīdas dēļi un smaržo pēc kaltētiem garšaugiem, bieži skanēja no pirmā acu uzmetiena dīvaini brīdinājumi. Nesvilpo – naudas nebūs. Neatstāj nazi uz galda – uz nesaskaņām
Neturi kabatās lieko – uz nabadzību. Kāds pasmaida. Kāds pamāj ar roku. Bet pēc tam pamana: maks kļūst “tievāks” ātrāk, nekā gribētos. Runa nav par mistiku mistikas dēļ. Runa ir par uzmanību pret detaļām. Tāpēc ka dažreiz tieši sīkumi pārvalda to, kas šķiet liels un nekontrolējams.
Nauda – tie nav tikai cipari
Pirms pāriet pie paša priekšmeta, vērts saprast vienu vienkāršu lietu: attieksme pret naudu sākas nevis ar bankas kontu, bet ar iekšējo sajūtu. Ekonomists un rakstnieks Džordžs Kleisons rakstīja: “Daļa no tā, ko tu nopelni, pieder tev.” Bet, lai kaut kas piederētu cilvēkam, pret to ir jāizturas ar cieņu. Nauda nav ne ļaunums, ne svētums. Tas ir instruments. Apmaiņas enerģija.
Kā teica Bodo Šēfers: “Nauda pastiprina to, kas cilvēkā jau ir.” Un, ja iekšienē ir nekārtība – tā izpaudīsies arī ārpusē. Tagad – pie paša negaidītākā.
Ko tieši nevajadzētu nēsāt kabatās
Vecas, saplēstas, saburzītas banknotes. Sīknauda, kas gadiem mētājas pa oderi. Salūzušas pogas, papīrīši ar parādiem, čeki par nokavētiem maksājumiem. Īpaši – sīknauda, kas saistīta ar nepatīkamām atmiņām. Daudzi nēsā to vienkārši “katram gadījumam”. Bet vecmāmiņas teica citādi: sīka, nolietota nauda ir senu zaudējumu simbols. Tā ir kā enkurs. It kā mazs, bet velk uz leju.
Skan naivi? Iespējams. Bet ir vērts pavērot. Cilvēks, kuram kabatās ir nekārtība, bieži arī finansēs rīkojas haotiski. Tērē impulsīvi. Neizseko izdevumiem. Zaudē fokusu. Speciālists Daniels Kānemans atzīmēja: “Cilvēki pieņem lēmumus nevis racionāli, bet konteksta ietekmē.”
Un kabata – tas arī ir konteksts. Pastāvīgs. Ikdienišķs.
Kāpēc sīknauda tā “pieķeras”? Monētas skan. Pārveļas. Uzkrājas. Tajā ir kaut kas simbolisks: mazas summas, mazas trauksmes, mazi kompromisi. Tie reti padara bagātus, bet viegli veido trūkuma sajūtu. Vecas monētas un bojātas banknotes it kā nes aprites, steigas un svešu roku vēsturi. Un, ja tic tautas gudrībai, katra lieta glabā pagātnes nospiedumu. Var neticēt enerģētikai. Bet ir grūti diskutēt ar to, ka pastāvīga “finanšu atkritumu” nēsāšana veido attieksmi pret naudu kā pret kaut ko otršķirīgu. Bet nauda nemīl nevērību.
Mazs attīrīšanās rituāls
Senatnē iesacīja nevis vienkārši novākt sīknaudu, bet “slēgt jautājumu”. Tam ņēma: glāzi tīra ūdens, šķipsniņu sāls, baltu sveci. Sāls tika uzskatīta par attīrošu. Ūdens – par vadītāju. Baltā krāsa – par skaidrības simbolu. Monētas iemeta sālsūdenī, sakot: “No šīs dienas šī lieta man vairs nenes trūkumu. Es attīru savu telpu un savu dzīvi no visa liekā. Nauda pie manis nāk viegli, un es pieņemu pārticību.”
Atkārtoja trīsreiz. Pēc tam ūdeni izlēja, bet monētas iztērēja kaut kam noderīgam vai atdeva tiem, kam tās vajadzīgākas. Pret to var izturēties kā pret simbolisku žestu. Bet simboliem ir spēks – tie palīdz pielikt punktu.
Ko var nēsāt vietā
Vecmāmiņas ne tikai aizliedza – tās ieteica, ar ko aizstāt. Lauru lapa. Kopš senatnes uzskatīta par uzvaras un turības simbolu. Uz tās var uzrakstīt “pārticība” vai “panākumi”. Monēta, kas saņemta ar labu nodomu. Dāvināta, atrasta laimīgā brīdī, saistīta ar prieku. Sarkans pavediens vai auduma gabaliņš. Sarkanā krāsa daudzās kultūrās ir aizsardzības un veiksmes simbols. Kanēļa standziņa. Garšviela, ko gadsimtiem saistīja ar siltumu, turību, tirdzniecību. Bet svarīgs nav pats priekšmets. Svarīga ir sajūta, ar kādu tas tiek ielikts kabatā.
Par domāšanu – bez tā visam nav jēgas. Var cik uziet nēsāt lauru lapu, bet, ja iekšienē dzīvo pārliecība “nauda nepadara laimīgu”, nekas nemainīsies. Psihoanalītiķis Ērihs Fromms rakstīja: “Cilvēkam pieder tas, kas viņš ir.” Ja cilvēks uzskata bagātus cilvēkus par sliktiem, bet panākumus – par kaut ko aizdomīgu, zemapziņa atgrūdīs iespējas.
Tāpēc vienkāršs solis ir izrunāt: “Es esmu pārticības vērts. Nauda pie manis nāk viegli. Es to izmantoju savā un savu tuvinieku labā.”
Ne kā maģiju. Bet kā iekšējo iestatījumu.
Māja – kabatas turpinājums
Vecas lietas, salūzuši priekšmeti, apģērbs “katram gadījumam”, kastes ar nevajadzīgo – tas viss rada sastinguma sajūtu. Teica: “Kur putekļi – tur trūkums.” To var uztvert burtiski vai simboliski, bet kārtība tiešām ietekmē kontroles sajūtu. Pateicība – tas, par ko aizmirst. Spēcīgākais “rituāls” ir pateicība. Kad saņemta alga, atlikums, dāvana – pateikt “paldies”. Ne automātiski, bet apzināti.
Filozofs Seneka rakstīja: “Nav nabags tas, kuram ir maz, bet tas, kuram ir par maz.” Pateicība pārslēdz uzmanību no trūkuma uz pietiekamību. Un tas maina uzvedību. Banknotes vērts glabāt kārtīgi. Nesaburzīt, nemest kabatā sajaukumā ar čekiem. Nauda ir attieksmes pret sevi atspulgs.
Apkārtnei arī ir nozīme
Ja blakus ir cilvēki, kuri pastāvīgi sūdzas, skauž, izsmej panākumus – tas nemanāmi veido ierobežojošu vidi. Minimizēt saskarsmi nenozīmē pārtraukt saites. Tas nozīmē aizsargāt savu telpu. Un otrādi – meklēt tos, kuri iedvesmo. Pats svarīgākais brīdis – var veikt visas aprakstītās darbības. Ielikt kanēli. Nēsāt lauru lapu. Dedzināt sveces. Atkārtot afirmācijas. Bet, ja turpināsiet rīkoties haotiski, tērēt neapdomīgi un baidīties no naudas – nekas nemainīsies.
Lūk, doma, pie kuras vērts nonākt tuvāk beigām: Trūkums nesākas kabatā. Tā sākas bezpalīdzības sajūtā. Un otrādi – pārticība sākas ar iekšēju atļauju dzīvot labāk. Kabata ir tikai simbols. Bet simboli strādā, kad aiz tiem stāv lēmums. Ja nu kaut ko tiešām ir vērts nēsāt sev līdzi katru dienu, tad tā ir pašcieņa. Viss pārējais ir detaļas.
Ko jūs domājat par šo? Kādām lietām ticēja jūsu vecāki vai vecmāmiņa? Dalieties komentāros! Draugi, milzīga pateicība tiem, kuri atbalsta ar “īkšķīšiem”;) Tā nav tikai palīdzība, bet zīme, ka jums patīk. Tas dod spēku radīt vēl vairāk noderīga, interesanta un kvalitatīva satura jums.
